Kamēr jahta Spaniel ir ceļā uz plānoto ziemas burāšanas
vietu: Kanāriju salām - esam uzsākuši jaunas rubrikas publicēšanu: atskats uz
šī gada piedzīvotiem notikumiem. Kā zināms - iespaidiem, emocijām
bagātākais un bieži neaizmirstamākais tik tiešām ir pirmais tāljūras
pārgājiens! Tāpēc rubrikā - ATSKATS UZ PIEDZĪVOTO! - mēs publicēsim atsevišķus
stāstus, par piedzīvoto, sagaidīto, izbaudīto. Mēs visi zinām - burāšana ar
Spaniel nav tikai saule, smaidi, vēss dzēriens rokā, peldkostīmi utt. Protams,
ne bez tā! Bet mēs lūdzām tieši jauniešus šogad bez piepušķošanas - arī par
skarbajām jūrām, par neērtībām, par pārsteigumiem... ...nu ko - šo rubriku
atklāt mēs dodam godu šī gada piecgadniecei (jeb kā mēs mīļi saucam - zaļajam)
Baibai Apsolonei:
Jāsāk ar LIELU PALDIES Latvijas
Burāšanas mācību asociācijai un Spaniel komandai par man doto iespēju mēģināt,
piedalīties un izdzīvot šo burāšanas pieredzi, kas noteikti ir un vienmēr būs
neaizmirstams piedzīvojums. Paldies arī par man piešķirto Omānas sultanāta
stipendiju, bez kuras šajā piedzīvojumā doties es nevarētu.
Par Tall Ships Races 2019,
piedalījos posmā Race 2: Bergen-Aarhus (kapteinis Oskars Strēlnieks). Jau
sākotnēji, piesakoties šim piedzīvojumam, jutos nedaudz bailīgi, gan par faktu,
ka esmu aizvadījusi tikai 3 treniņus, un manas zināšanas burāšanā ir pavisam
zaļas, tāpat arī par to, ka sacensības norisināsies ārzemēs, Ziemeļjūrā
(iepriekš nebiju piedalījusies burāšanas braucienos ilgāk par vairākām stundām
un tie norisinājās tepat Latvijā). Tāpat nedaudz satraucos par faktu, ka
komandas biedri nav man pazīstami un ar tiem būs jāpavada gandrīz divas nedēļas
uz jahtas, kas ARĪ man nav pazīstama (uz Spaniel pirmoreiz uzkāpu tikai
Bergenā). Un, protams, visi pārējie jautājumi, kas man kā “zaļajam” bija vēl
neatbildēti…
Tomēr, lai arī visas šīs bažas
manā galvā radīja jucekli, ierodoties lidostā un satiekot jaunos komandas
biedrus, satraukums nozuda, un es jutu, ka viss būs labi! Un tā arī bija.
Pirmā diena atklātā jūrā daudziem
no mums bija smaga – vairākas stundas cīnījos ar jūras slimību, tomēr veiksmīgi
to uzvarēju un posma turpinājumā fiziski jutos labi. Emocionālā ziņā – bija
lūzuma brīži. Pēc pāris dienām jūrā bija milzīga cīņa ar sevi – es nesapratu,
kāpēc esmu tur, kāpēc sevi tā mocu, kāpēc tas bija vajadzīgs, un doma – ātrāk
tikt krastā mani nepameta diezgan ilgu laiku. Milzīgs atbalsts šajā visā bija
mana “mazā komanda” – mans watch (Renārs, Dārta, Laura M.). Ar šiem cilvēkiem
man tiešām paveicās un mēs aizvadījām 19 (izskaitīju!) smieklu pilnus (patiešām
daudz smieklu, presīte pēc tam par to atgādināja) un skaistus watch’us, kur
mācījāmies ne tikai viens otru izturēt (ha!), bet arī stūrēt lielos viļņos,
stūrēt bezvējā, stūrēt nakts melnumā un miglā, šūt grotu, siet mezglus,
pamatīgā slīpumā gatavot tējas, brokastis un pusdienas, tīrīt bilžas, ļoti
cītīgi šķirot atkritumus, gulēt neguļajamajā halzē, medīt medūzas, skaitīt
zvaigznes, un vēl…
Viskvēlākais sapnis, atrodoties
jūrā, bija krasts, duša un burgeri. To arī realizējām, pēc finiša līnijas
sasniegšanas, piestājot Skagen ostā un izmēģinot, kā atkal ir staigāt uz zemes
un ēst zemes iedzīvotāju pārtiku. J Arī šeit vēl nepameta sajūta, ka burāt es vairs nekad
negribēšu, tad nu nedaudz dusmīgi ieliku pārdošanā savus burāšanas gumijas
zābakus (man pieteicās pircējs!).
Un pat beigās, sasniedzot Aarhus,
kas bija mūsu pēdējā osta, vēl pirmās dienas jauniepazītajiem biedriem no citām
jahtām, atbildot uz jautājumiem, teicu, ka “nē, šis bija traki, es šo vairs
nekad nevēlos”. Bet tad nāca pirmās krasta aktivitātes, pirmās ballītes. Halžu
maiņa, slīpumi un visas citas jahtas nedienas jau bija piemirsušās un arī manas
domas mainījās. Pēdējā dienā, 3. augustā, es mājās braukt vairs nevēlējos un
labprāt būtu turpinājusi šo piedzīvojumu, ja būtu tāda iespēja.
Jau Latvijā esot, man nācās
sarūgtināt zābaku jauno pircēju, jo nolēmu pie tiem vēl pieturēties ar cerību
piedalīties šādos posmos vēl! Neaizmirstama pieredze, jauniegūti draugi, jaunas
emocijas! Un nebūt nenožēloju tās pāris dienas, kad nikni pie sevis lamājos, ka
viss besī, un cerēju, ka draugi ar helikopteru mani izglābs no Ziemeļjūras.
Āķis lūpā!
Piedzīvojuma mīnusi:
- * neredzēju savām acīm delfīnus vai vaļus (Igauņiem tika
valis);
- * vaļā neveramais logs virs manas kojas pilēja L; (red:tas
var būt arī kondensāts)
- *
mantojums no iepriekšējiem posmiem – otrs saplēstais grots
nebija izmantojams, bija jāšuj, jāšuj, jāšuj esošais (kuru paši saplēsām, ups);
- * dažādi ērtības jautājumi – uz Spaniel trūkst papildu
rokturīšu, kur slīpuma apstākļos pieturēties, atspiesties u.c. (man ir dažas
idejas);
- visi citi mīnusi jau aizmirsušies .
p.s. Pievienotajā foto var redzēt apgaroto pēc-burāšanas piedzīvojuma sejas izteiksmi (brauciena laikā sejas izteiksmes bija skābākas).